- Bet tev tak viss pofig!
- Kā lūdzu?
Es pārjautāju, jo nespēju noticēt, ka atkal uz mani kliedz gados pieredzējusi sieviete, kamēr neesmu devusi iemeslu šādam balss toņa paaugstinājumam.
- Ja tev tā riebjās, ko tad tu šeit vispār dari?
- Bet es tā nebūt neteicu...
Atkal. Atkal visi skatieni uz mani, vecās sievietes pie sevis pārlaimē smīkņā un es esmu uzmanības centrā. Nē, es nesūdzos, ka būt uzmanības centrā ir slikti, bet tā kā pēdējais laiks uzmanību pievērst pateicoties kam labam, nedz tādēļ, ka kāds cits, ne es, nespēj sevi saturēt rāmjos un ir aizmirsis pāris ētikas pamatprincipus sarunā ar praktiski svešu cilvēku, ar kuru nav pārmīti vairāk kā 2 vārdi par personīgo dzīvi un visas sarunas ir bijušas par darba lietām.
Smaga nopūta. - Tu vispār gribi to iemācīties?
Te nu es savās domās vēl nebiju tikusi pāri vieglajam šokam, ka uz mani kliedz, ka telpā ir iestājies totāls klusums un ka `man tak par visu pofig`. Ja man būtu pofig, pie sevis domāju, tad es nemaz šeit nebūtu. Es būtu mājās. Tad man tiešām būtu pofig.
Tukši blisinājos spogulī. Tajā mirklī apjautu, ka labāk esmu vientuļa sabiedrībā un bez draudzenēm, kā ar naivu smaidu un cerību tveru sieviešu kolektīvu burvību. Es pārliecinājos, ka man tas nav vajadzīgs. Kamēr fonā skanēja sašutums par manu nespēju kaut ko prast perfekti kā cita sieviete, kura šādus ķiņķēziņus velk jau vairākus gadus un ar degsmi vēlas gandrīz diennakti pavadīt neērtā autobusā, lai atrādītu to visu uz skatuves, es prātoju par to, ka ir pienācis tas kārtējais moments apgaismībai, ka ir jāpārkrāso sienas.
Tās man ir zaļas. Zaļš nomierina. Es tādās jau pāris gadus dzīvoju. Realitātē esmu pārāk miermīlīgs cilvēks un reti rodu sev iemeslu par ko stresot. Kas uz manas sejas izlasās citiem kā totāls pofigisms par visu notiekošo.
Un tad arī prātoju par to, vai citiem ir tik grūti samierināties ar to, ka pārējie izvēlas valdīt pār savu dzīvi un izvēlas to pakārtot par labu savai pašsajūtai un laimei. Es to sauktu par slāpēm pēc haosa un nelaimības sindromu, kad viss apkārtējais diktē kāda dzīvi un tas cilvēks uzskata to par normālu.
Jo vairāk uzturos pie sievietēm, jo lielākas problēmas man dzīvē rodas. Jau atkal domāju savā prātā, pie gultas malas noliekot savu stalto somu, starp kājām ielikdama savu vīna pudeli. Smagi apsēdos. Nopūtos.
- Nē, nu.. tēlot protu, skaisti smaidīt arī. - Pieklusināti sev sacīju, skrūvēdama pudeles korķī vīna pudeļu atvērēju. - Jo visi citi tak vienmēr zina labāk, it īpaši neko nezinot par otru cilvēku.
Pat nemeklēju savu glāzi, iegūlos gultā, ieslēdzu savu spēļu konsoli un malkoju pudeles saturu. - Šodien man tiešām ir pofig!